Kā dejošana izmainīja manu dzīvi?

 

By Ieva Biteniece

Tuvojas gada beigas, un daudzi jau sāk plānot nākamā gada apņemšanās. Uzskatu, ka viena no lietām, ko varētu izmēģināt ir – Dejas!

Ir bail? Bail – Ko par tevi domās? Abas kājas kreisās?

Sāksim ar to, ka jebkurš slavens, ne tik slavens dejotājs – ir tā juties. Mums visiem ir bijusi tā pirmā reize – pirmā deju nodarbība, kurā visi jau kustās, treneris kaut ko rāda, netiec līdzi, apjēdz, ka neatšķir labo no kreisās puses. Arī man. Un man tā bija gadu! A kā es nepadevos? Paveicās ar grupas biedriem J

Nu lūk, es vēlos tevi iedrošināt – iespējams, mainīt savu dzīvi. Pirms es sāku dejot, es plānoju, ka būšu žurnāliste, juriste, modele (ha ha) . Un es esmu tik ļoti pateicīga, ka 15 gadu vecumā izlēmu pamēģināt. Tas apgrieza manu ikdienu kājām gaisā, ieguvu jaunus draugus, atvēra mani jauniem piedzīvojumiem – un burtiski – atvēra manu muti! Es pirms tam ļoti maz runāju. Kur nu vēl publikas priekšā. Gadiem ejot, deja kļuva par daļu no manis, un kad vajadzēja meklēt darbu – viss notika tā, ka mani meta atpakaļ pie šīs profesijas. Nu jau 12 gadus esmu horeogrāfe, vadu deju studiju, un paralēli daru/mācos visu, ko vēlos. Es neesmu cilvēks ar speciālista domāšanu. Tas nozīmē to, ka nespēju vienai lietai nodoties 100%. Ik pēc pāris mēnešiem mācos kaut ko jaunu, pamatā atstājot šo deju pasauli – tā rezultātā, manā dzīvē nekad nav garlaicīgi.

Un – tu vari arī nemaz nedomāt par karjeru šajā sfērā. Šis ir arī lielisks disciplīnas līdzeklis, lai ne tikai iemācītos kustēties, bet arī atvērtos, socializētos, uzstātos – un pavadīt ikdienu dažādi. Brīdinu – viegli nebūs. Bet rezultāts ir tā vērts! Tu taču zini, ka viss skaistais skats paverās kalna pašā augšā? Jo augstāks kalns, jo iespaidīgāks skats! Let’s Go!

 

By Pegija Geidāne

Kā jau daudzi citi dejotāji, es sāku dejot, lai brīvajā laikā būtu kāda nodarbe, taču drīz vien dejošana kļuva par ko daudz nozīmīgāku. Šobrīd tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Esmu diezgan introverta persona, taču dejojot es spēju izstāstīt lietas un izpaust emocijas, par kurām nerunāju. Dejošana – tā ir sava veida terapija, kas palīdz labi justies gan fiziski, gan morāli.

Man tā ir kā māksla, kurā varu izpausties un sports, kurā varu kārtīgi izsvīst. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez dejošanas, jo tā manā dzīvē ienes daudz pozitīvā. Būt par dejotāju/horeogrāfu ir kā dzīvesveids, kas sevī ietver daudz vairāk nekā dejošanu pašu par sevi.

 

By Sindija Lāce

Kā dejošana izmainīja manu dzīvi? Pavisam vienkārši. Mainījās viss un visur, nemanāmi mainījos arī es, gribot vai negribot. Lai arī sāku dejot, kad biju pavisam jauna, atrodot to īsto vietu, kur atrasties – tā izmainīja mani visu.

Raksturs, stils, domāšana, draugi, intereses utt. Var uzskaitīt daudz un dikti. Manuprāt, ja mēs atrodam kaut ko, kas mūs piesaista uzreiz, liek aizdomāties par saistītu nākotni, tad tas mūs izmainīs. Būs kāds kam nepatiks izmaiņas, būs kāds, kas teiks, nav jēgas, bet ja mēs dziļi sirdī, tiešām, tiešām nespējam aizvērt aci, bez domas par to – tad apkārtējo viedoklis nav tik svarīgs. Tieši tā notika ar mani – tieši tik vienkārši. Es nespēju aizvērt acis, jo galvā nāk soļi, idejas, es nespēju nekustēties, kad apkārt skan mūzika – tieši tik ļoti dejošana mainīja mani.

Protams, ka mums visiem nav lemts, tas, kas citam, bet mēs katrs varam atrast to, kas citam nav.

Dejošana ir spēcīga lieta – tā nav tikai kustēšanās – tas ir tik ļoti daudz – atmiņas trenēšana, ķermeņa nostabilizēšana, spēks, dzirdes trenēšana, stiepšanās, domāšana un vēl – tik ļoti daudz slēpjas zem maza vārda – dejošana.

Es neesmu satikusi nevienu, kas sācis dejot – varētu pateikt, ka dejošana neizmainīja viņa dzīvi.

Tas ir sports, dzīve un nākotne – tieši tik vienkārši tas ir man. Tā ir cīņa un darbs, bet nebeidzams.

 

By Endžija Pabērza

Es dejoju jau no bērnības. Līdz ar to, deja ir kļuvusi par būtisku manas dzīves sastāvdaļu. Tas ir kā pieradums, bez kura vairs nevaru iztikt.  Mēs katru rītu mostamies, mazgājamies, brokastojam… Tāpat ir ar dejošanu: līdz tu sāc trenēties, tu sāc pierast pie noteikta ritma, nodarbībām un pēc laika tu nevari iedomāties savu dzīvi bez deju treniņiem. Tiklīdz tu izlaid kādu treniņu un pavadi dienu nedejojot, nākamajā dienā ķermenis liek to just.

Dejojot skolas laikā sporta dejas, dejošana man palīdzēja kļūt drošākai un pārliecinātākai par sevi, jo es biju ļoti kautrīga. Tāpat dejošana dod iespēju tikt novērtētam, atzītam, tā ceļ pašapziņu. Atceros laikus, kad katru nedēļu braucu uz sacensībām, un tās sajūtas – kad gaidi un uzzini rezultātus, ir neaprakstāmas. Dažas sekundes laimes, kauss un medaļa – tā ir motivācija strādāt un darīt vēl vairāk.

Dejojot kolektīvā, vienmēr būs cilvēki, draugi, uz kuriem var paļauties, pat ja jūs uz deju grīdas esat konkurenti, jūs pēc tam vienalga braucat vienā autobusā, runājat, smejaties, stāstāt viens otram stāstus un piedzīvojat kopīgus notikumus.

Mācoties 12.klasē, es vēl nezināju, ka pēc vidusskolas pilnībā saistīšu savu dzīvi ar dejām, bet es ticu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Man nelikās saistoša neviena augstskolas programma, un arī tajā laikā, kad bija jāiesniedz dokumenti augstskolās, es biju Dziesmu un deju svētkos, kur, protams, dejoju. Tādēļ palaidu garām iespēju iestāties augstskolā, par ko esmu priecīga, jo šobrīd mācos Latvijas Kultūras koledžā laikmetīgās dejas programmā, kurā mani viss apmierina.

Dejas dod iespēju atvērties, parādīt sevi citādāku, atrast sev tuvu stilu, savu odziņu, ar ko atšķirties no pārējiem. Tā ir brīvība. Ja skolas un augstskolas zināmā mērā liek mūs rāmjos, tad dejā rāmju nav.

Ja ikdienā es nekad neuzvilktu kaut ko pavisam neparastu, ekstravagantu, tad dejā es varu būt tāds cilvēks, es varu to izdejot, izstāstot šī cilvēka stāstu. Jo oriģinālāks tu būsi dejā, jo lielāka iespēja, ka tevi pamanīs, novērtēs.

Dejošana ir kā zāles. Tā var tevi izārstēt no galvassāpēm, slimības, neveiksmīgas mīlestības, strīdiem, nesaskaņām un problēmām. Ar deju tu spēj pateikt to, ko nevari pateikt ar vārdiem. Biežāk tevi saprot labāk, kad tu  dejo, nevis kad tu runā. Dejošana dod daudz iespēju un piedāvājumu. Tev ne tikai būs skaista gaita un trenēts ķermenis, bet iespējas uzstāties pasākumos, koncertos, izrādēs, strādāt ar māksliniekiem utt.

Cilvēki iet uz koncertiem, pasākumiem, ciemos viens pie otra, lai justos laimīgi, es eju uz zāli dejot, lai sajustos laimīga.

 

By Patrīcija Leščinska

Dejošana man iemācija paskatīties uz dzīvi no cita skata punkta. Ieraudzīt un sajust citu pasauli.  Iepazīt ķermeni un emocijas. Dzirdēt mūziku un ieklausīties tajā. Tā man iemācija sapņot, sapņot par nereālo. Veidot savu tēlu un pasniegt sevi pasaulei kā personību. Dejošana man iemācija savest savu vidi sev apkārt kārtībā. Kā arī, tā man iemācija strādāt pašai ar sevi. Savā ziņā arī disciplīnu iemācijos tieši dejojot.

Manu pelēko dzīvi nomainīja krāsas, radās jaunas iespējas un jauni piedzīvojumi. Visas beiles pārvarēju tieši dejojot. Nenoliedzami arī daudz jaunus cilvēkus iepazinu, kurus nu jau varu saukt par saviem draugiem. Dejošana ir kā papildus izglītība ko es ieguvu priekš dzīves.

 

By Artūrs Fatjkins

Ja Tu esi audzis nelabvēlīgā vidē, ir grūti atšķirt kas ir labs un kas ir slikts, jo pasaulē pieņemtais “pareizā” standarts ir ļoti atšķirīgs konkrētos reģionos. Bet jebkurā izgāztuvē ir iespējams atrast pietiekami daudz materiālus, lai izveidotu kaut ko sev tīkamu un kvalitatīvu. Pats galvenais ir prast atrast pareizos materiālus – cilvēkus – sabiedrību.

Es uzskatu ka ir ļoti grūti, praktiski neiespējami, sasniegt savus mērķus bez palīdzības. Mūsdienu pasaulē, gandrīz pilnīgi viss ko mēs varam dabūt un iegādāties zaudē vērtību, jo viss maksā naudu. Tu strāda lai tērētu, lai nopelnītu, lai notērētu. Bezgalīgs cikls, kas turpinās lidz pēdējai stundai. Visi to zin un apzinās. Visi visu saprot, bet kaut kur to saprašanu nozaudē. Un mēs visi zinām cik grūti un kaitinoši ir atrast to kas nozaudēts. Vel grūtāk ir, ja Tu neapzinies, ka esi kaut ko pazaudējis. Un tā visu dzīves laiku Tu zaudē un pazaudē un beigās Tev vairs nekā nav. Tāpēc ir nepieciešams tikt pareizajā sabiedrībā.

Man tas prasīja 16 gadus. Lai apzinātos un saņemtos spert pirmo soli, lai izprastu sevi un sāktu iepazīt pasauli. Atrast pareizos cilvēkus neko nemaksā. To nevar ne nopirkt, ne atņemt. Tā ir laimes spēle un katram dzīvē pienāk savs laiks kad uzvarēt. Protams, ir arī tādi kas nekad neuzvar.

Es ticu ka ir iespējams salikt konkrētus vārdus konkrētā secībā, kas izveidos lasītāja prātā apvērsumu un mainīs domāšanu uz visu dzīvi. Bet šis ir tas gadījums, kad labāk vienreiz redzēt nekā 9 reizes dzirdēt.

Vispatīkamākā sajūta ir apzināties to brīvību, kad Tu nevienam neesi parādā, Tu pats esi savs priekšnieks. Nav nekādas hierarhijas. Nevienam nav jāpakļaujas. Tu neatstrādā, Tu nemācies, Tu nekalpo, Tu nelūdz un neprasi, Tu neskrien pakaļ un nelūdzies, Tu dzīvo. Un kad Tu dzīvo, kad Tev ir viss ko Tev vajag pat, ja Tev nekā nav, viss sāks pats lidot pie Tevis.

Šie ir ļoti skaļi vārdi un ne visi tos sadzirdēs. Ne visi ir gatavi klausīties, bet es zinu, ja Tu esi tērējis savu laiku klausoties manas domas, tad Tevi rūp, kas Tu esi.

Peace,

Love,

Dance.

 

By Edgars Šteins

Jau no bērnības patika nodarboties ar sportu, jo gandrīz viss ko uzsāku – padevās. Ar sportu nodarbojos katru otro dienu un iesaku to jebkuram. Atcerieties to, ka savs ķermenis ir jāsaudzē un jākopj, jo tāds mums katram tikai viens!

Kā dejošana izmainīja manu dzīvi…??? Sākšu laikam ar to – kad sāku dejot? Tas viss notika Pa lielam, pirmajos četros gados nekādas baigi lielās pārmaiņas nenotika. Dejoju vien tāpēc, ka tas patika, tādā kā hobija līmenī. Biju ieslīdējis rutīnā – skola, treniņi un darbs. Viss sāka mainīties tad, kad tu saproti, ka dejošana varētu būt tava nākotne.

Mana dzīve patiesībā apgriezās ar kājām gaisā, mainījās pilnībā mana uztvere par dzīvi kā tādu. It kā no jauna piedzimtu! Daudz vairāk smaidu, komunicēju, vairāk saku JĀ. Ir ieaudzināta kārtīga disciplīna, nekādas čīkstēšanas, un “negribu” vai “nemāku”, manā vārdnīcā neeksistē. Ir attīstīta muzikalitāte un intektuālā kapacitāte. Esmu no sirds pateicīgs savai skolotājai, kura arī man ir palīdzējusi nonākt līdz tam kāds esmu. Ar dejošanu, esmu ieguvis milzīgu bagāžu dzīves pieredzes, kuru man neviens nevar atņemt – Mans paša sviedriem izcīnītais zelts!

Zinu, ka kādu dienu būšu labs dejotājs, jo ticu saviem mērķiem un turpināšu cīnīties par savu nākotni, un veselīgu dzīvesveidu!

 

 

Varbūt vari padalīties – kā dejošana ir izmainījusi tavu dzīvi?

 

Ar cieņu,

PRO-X